Doktors Haštags: “Brīnumi notiek ar tiem, kuri tiem tic”

Rihards Čerkovskis jeb Doktors Haštags ir ļoti interesanta personība – viņš sarakstījis grāmatu bērniem, uzstājas ar zinātnes teātra priekšnesumiem un vada pašizaugsmes nometnes bērniem. Ir vasara un daudzās ģimenēs mazie dodas uz nometnēm. Arī uz Doktora Haštaga nometnēm. Tāpēc būtu interesanti uzzināt, kā sagatavoties nometnei un kas tajās notiek. Rakstu mazajiem lasītājiem ar Doktora Haštaga padomiem lasiet žurnāla “Baltais Valis” jūlija/augusta numurā.

Ko darīt, lai vecākiem ir mierīga sirds un bērni ar prieku dodas uz nometni?

Nometnei jānobriest morāli – pirms nometnes kopā ar bērniem vajadzētu izpētīt programmu, var sākt iztēloties, kā tas būs – būt tik ilgi projām no mājas. Var aprunāties par noteikumiem, piemēram, ka nevarēs sazvanīties jebkurā brīdī, jo telefoni ir pie nometnes vadītājiem.

Bērni ir dažādi. Interesantākais, ka vecums nenosaka, vai bērns ātri iejutīsies nometnē. Ir 7-8 gadnieki, kas nometnēs ir ļoti droši – viņiem nav laika zvanīt mammām un tētiem, jo jāskraida apkārt, visur iesaistās. Tajā pat laikā ir vecāki bērni – ap 12 gadu vecumu, kuram ir grūtāk iejusties. Tāpēc svarīga iepriekšējā sagatavošanās un sevis noskaņošana, ka viss būs labi, būs interesanti un aizraujoši, it sevišķi, bailīgākajiem bērniem. Ja viņi nedēļu, divas, trīs nedēļas pirms nometnes sākuma sev teiks: “O, tas būs foršs piedzīvojums, o, man patiks, es atradīšu sev jaunus draugus,” viņi sevi noskaņos tā, ka nometne ies pie sirds.

Tiem bērniem, kas jūtas nedrošāk, ieteicams līdz uz nometni paņemt mīļmantiņu, ar kuru var piedalīties nodarbībās, doties pārgājienos un visu laiku turēt pie sevis.

Pastāstiet, ko nozīmē – pašizaugsmes nometnes?

Mūsu nometnēs cenšamies pavērt vaļā durvis uz pasauli, par kuru bērni nemaz nenojauš. Bērns, kas mācās 3.,4., 5, klasē saprot, kas ir ģimene, kas ir skola, viņi apmēram saprot, kas ir cilvēki, ka viņiem ir darbs, kādam iet sliktāk, kādam iet labāk utt. Mūsu nometnēs cenšamies iedrošināt, ka skola ir vajadzīga, tur var iemācīties daudz ko foršu, tomēr ne visu, piemēram, kā atklāt savu unikalitāti, savas stiprās puses, iemācīties pret citiem izturēties ar cieņu un mīlestību, izsapņot lielus mērķus un ticēt saviem sapņiem. Mēs mēģinām savās nometnēs bērniem iedot priekšstatu, ka, ja dzīvē grib kaut ko sasniegt, jāpaļaujas uz sevi. Viņiem no bērnības jāsāk meklēt zināšanas, kā attīstīt sevi un realizēt pieaugušo pasaulē. Nometnes galvenais pīlārs ir tas, ka bērni atbrauc mācīties lietas, ko pieaugušie apgūst dažādos semināros, lekcijās un pašizaugsmes skolā.

Pašā nometnes sākumā mēs rādām multenīti par ieraduma spēku. Vienā pusē ir cilvēciņš, kas daudz strādā, lasa grāmatas, izvirza sev mērķus un otrā pusē cilvēciņš, kas ēd našķus, vienmēr ir neapmierināts, daudz skatās televizoru. Pēc 10 gadiem viens cilvēciņš ir muskuļots, sportisks, viņam ir diplomi, godalgas. Otrais ir tāds neveselīgs, neapmierināts, nevīžīgs. Mēs bērniem dodam izvēlēties. Bērni saprot, ka ikdienas darbības dot rezultātu, un lielākā daļa bērnu pilda mūsu rituālus, piemēram, iedvesmo sevi katru rītu ar labiem vārdiem, mācam vizualizāciju, mācam strādāt ar savu iztēli jo mūsu smadzenes neatšķir, kas ir par īstam un kas ir iztēle, kas ceļ pašapziņu un dod pārliecību, ka varam savus mērķus īstenot.

Mēs mācamies lasīt grāmatas. Mēs sportojam. Mēs ejam pārgājienos, paskrienam, nodarbojamies ar jogu. Savukārt vakarā atceramies dienas labās lietas pateicības aplī.

Kā tiekat galā ar viedierīču sērgu?

Mēs praktizējam to, ka bērns telefonu nodot glabāšanā lielā kastē. Tie tiek izsniegti reizi dienā uz stundu. Tad bērns vai nu pats piezvana vecākiem, vai vecāki piezvana viņam, vai arī viņš paskatās Jūtūbu un paspēlē spēlītes. Es esmu pārliecināts, ka jāmācās izmantot tehnoloģijas. Ja divas stundas spēlē spēlītes, kur zombiji “kapā viens otru”, tas nedod nekādu attīstību. Ja viņš tajā pat laikā pēta, kā lidot kosmosā vai Ēģiptiešu piramīdu vēsturi, tad telefons tiek izmantos jēgpilni. Mēs – negribam būt diktatori, kas grib atņemt telefonus, lai justos vareni. Mēs gribam iemācīt pareizi izmantot telefonus, lai bērni no tiem nebūtu atkarīgi. Daudzreiz redzam situācijas, kad bērniem trīc rokas un līst asaras, atdodot telefonus. Taču otrajā, trešajā, ceturtajā dienā puse savus telefonus vai nu neņem vispār vai paņem uz piecām minūtēm un skrien izmantot savu brīvo laiku. Mums nav telefonu laiks, jo mums ir brīvais laiks. Bērns var spēlēt telefonu, bet var arī spēli “patiesība vai risks” vai futbolu vai pastaigāties. Brīvajā laikā nereti mammas zvana man un jautā, ”Kāpēc mans dēls vai meita nezvana?” Es atbildu: “Viņš tagad spēlē futbolu, vai gribat, lai viņu iztraucēju?”

Kāpēc ikvienam bērnam ir vērts kaut reizi izbaudīt vasaras nometni?

Es gribu uzslavēt sava aroda kolēģus, jo Latvijā ir daudz dažādu fantastisku nometņu. Mums ir bērni, kas uz mūsu nometni jau brauc trešo un ceturto reizi. Es cenšos viņus pat atrunāt, lai aizbrauc uz citu nometni. Jo vairāk mēs gūsim priekštatus, jo foršāk mums būs darboties. Katrai nometnei ir savas vērtības, savi mērķi, misijas un vajadzības, kāpēc bērniem būtu interesanti uz to doties.

Bet īsumā –  nometnēs ir iespēja uzzināt, iemācīties un izprast daudz ko jaunu, aizdomāties, iedziļināties. Un tad vēl ir izklaide, peldēšanās, rotaļāšanās, spēles, vakaros spoku stāsti, mafijas spēles. Nometnēs var iegūt jaunus, foršus draugus. Ir bērni, kas brauc uz nometnēm, lai tur satiktu iepriekšējās nometnēs satiktos draugus. Tie savstarpēji sarunā, uz kuru uz kuru nometni brauks, un jūtas kā tādi karaļi, kas visu zina, iedvesmo mazākos un saka, ka bez nometnēm nemaz nevar dzīvot.

Intervēja Gunta Apse

Nav komentāru

Komentēt